Tag Archives: bezdarbs

Profesijas, kurām nedraud bezdarbs

rekinuaprekinsOptimistiski noskaņotie sacīs, ka bezdarbs nedraud tām profesijām, kurās strādājošie cītīgi turpinās darboties savos lauciņos. Var jau būt, ka nākotnē izzudīs tāda nodarbošanās, kā mašīnrakstītāja profesija, jo speciālas programmas spēs pārveidot mūsu runāto tekstu elektroniskā failā. Tāpat vairākās profesijās spēs darboties roboti – tā prognozē futurologi jeb nākotnes pētnieki.

Ar ko cilvēks varētu konkurēt šajā nākotnes perspektīvā? Ja mēs nopietni ņemam vērā darba tirgus robotizāciju, tad emocionālais kontakts un līdzjūtība būs tās kvalitātes, ar ko mēs spētu izvirzīties un būt joprojām interesanti darba devējiem. Turklāt, raugoties no šī redzespunkta, plašs darbības lauks paveras psihologiem. Bet varbūt tieši dažādu emociju izskaušana no darba vides būs darba devēju sapnis? Darbinieki, kuri strādā, neraugoties uz cilvēcīgo faktoru – dusmām, greizsirdīgu sāncensību par ieņemamajiem amatiem.

Tomēr, neraugoties uz futūristiskajām vīzijām, droši vien būs virkne amatu, kas saglabās aktualitāti vēl ilgu laiku. Piemēram, noteikti neiztiksim bez ārstiem (kaut vai, lai būtu kāds, kurš sadziedē mūs pēc neveiksmīgas sadursmes ar robotu, protams, mūsu pašu emocionālās nenosvērtības dēļ). Un diez vai vislabākais dators spēs aizstāt dzīvu skolotāju, kurš ne vien veldzē mūsu zināšanu slāpes, bet izprot arī iekšējo pasauli, palīdz saskatīt mūsu labākās vērtības un parādīt ceļu, kad pazaudēta pašizpratnes taka. Gluži tāpat neiztiksim bez žurnālista, kurš intervijā ne vien mācēs uzdot tēmai atbilstošus jautājumus, bet iejutīsies arī intervējamā ādā, vajadzības gadījumā atklājot tā vājās vietas vai, gluži otrādi, panāks pretī emocionāli sarežģītā brīdī.

Dzīvs mūziķis uz skatuves, radot ne vien skaņas un vizuālo tēlu, bet arī šo nenoteikto „kaut ko”, īpašo auru uz skatuves un auditorijā, spēj atveidot neskaitāmu cilvēku prātos un sirdī notiekošo – kvalitāte, kuras dēļ mēs dodamies uz koncertiem, lai paši savām acīm redzētu to, kas saklausīts elektroniskajā versijā.

Ja arī tirdzniecības darbinieku skaits, iespējams, nākotnē samazināsies sakarā ar plašo pieeju interneta tirdzniecības platformām, kā arī paši tirgotāji aizvien vairāk izmanto pasaules tīmekli savas produkcijas reklamēšanai un izplatīšanai, ražotājs jau nekur nepazudīs.

Kamēr tiks sūtītas ar roku rakstītas vēstules, pastam būs vajadzīgi darbinieki, kuri pratīs sašķirot korespondenci vajadzīgajās kategorijās. Tikmēr – žēl, bet, iespējams, ka klientu apkalpošanas lodziņos laipno seju vietā būs datoru ekrāni, kuri bezkaislīgi piedāvās pakalpojumu izvēlni.

Ne jau mēs visi pratīsim rakstīt, kā to darīja Umberto Eko, palaikam atzīstoties, ka izmanto dažādu avotu eklektisku savienojumu savos romānos – būs nepieciešami arī tādi rakstnieki, kā Džeimss Džoiss, kura Uliss tik netveramā, tomēr zinošam lasītājam atpazīstamā veidā attēlot pašu dzīvēs notiekošo: to nevarēs atveidot neviena rakstīšanas datorprogramma. Un necerēsim uz lasītāju mazināšanos: elektronizētā lasīšanas vide aizvien rada nostalģisku vēlmi atšķirt „īstu” grāmatu, lasīt „īstus” žurnālus un laikrakstus.

Kāpēc daži no mums dodas uz kafejnīcām un bāriem? Ne jau, lai iedzertu malku rūgtas kafijas, bet tiktu tieši pie „tās” oficiantes, vai „tā” viesmīļa, kas uzsmaida, parunājas un uztur vientulīga veča, vai dzīves skarbās rokas atstumtas dāmas vienīgo saikni ar cilvēcīgi emocionālu pasauli ārpus sava mājokļa sienām.

Lai cik rūgti arī man (ne)izdotos apraudāt zūdošo profesiju pēdējos mohikāņus, cilvēcīgas sejas zudums skrejošajā laikmetā būtu vēl lielāks zaudējums; ja vēl to izdotos nosaukt par profesiju, šim nelielajam traktātam būtu lielisks nobeigums. Bet tagad – lietainas vasaras pēcpusdienas svaiguma atvilktais nākotnes priekškars drīz izgaist tveicīgā novakarē.

Re, dzejnieks arī nemirs.

Advertisements